10 jūlijs, 2015

Latviešu virtuve ir veidojusies no dažādu citu tautu ēdieniem, tāpēc ir grūti nošķirt, kas īsti ir latviešu ēdieni, bet kas nav. Taču tradicionālās latviešu virtuves ēdieni noteikti tiek gatavoti no pašu audzētajiem graudaugu produktiem, vietējos dārzos audzētām garšvielām un dārzeņiem, kā arī pašu audzētiem gan liellopiem, gan cūkām, gan vistām. Tomēr atšķirībā no cittautu virtuvēm, latviešu virtuvē netiek ļoti daudz izmantotas garšvielas.

Viens no tradicionālākajiem ēdieniem, ko latvieši parasti gatavo Ziemassvētkos, ir pelēkie zirņi ar speķi; speķis tiek žāvēts no lauksaimniecībās audzētām cūkām. Arī zirņi lielākoties tiek audzēti Latvijā nevis eksportēti no ārzemēm.

Latviešu virtuvē liela nozīme ir miltu izstrādājumiem. Latvijā tiek audzēti dažādi graudaugi, piemēram, kvieši, mieži, rudzi, auzas, no kuriem tiek pārstrādāti milti. No dažādajiem miltiem tiek ceptas maizes, vispopulārākā ir rudzu maize. Gan tradicionālajos svētkos – Jāņos, gan Ziemassvētkos, kā arī tāpat ikdienā tiek cepti pīrāgi, plāceņi un plātsmaizes. Vieni no tradicionālākajiem ir speķa pīrādziņi vai pīrāgi ar malto gaļu. Vasarās tiek ceptas plātsmaizes ar rabarberiem, dažādām meža ogām, ar biezpienu, āboliem un citiem Latvijā audzētiem prduktiem. Jau no sen seniem laikiem latvieši cep dažādu veidu maizes, jo tas ir viens no svētākajiem ēdieniem, kuram katrā maltītē ir jārotā īstena latvieša galds.

Viens no populārākajiem ēdieniem ir štovēti kāposti, kas tie tiek īpaši pagatavoti. Latviešu virtuves galvenais pamatēdiens ir kartupeļi. Tie tiek gatavoti visdažādākajos veidos, piemēram, vārīti vai cepti ugunskurā ar visām mizām.

Latviešu virtuvē noteikti ir dažādi gaļas ēdieni. Tiek uzskatīts, ka viens no latviešu tradicionālajiem ēdieniem ir kotletes. Tās tiek gatavotas no maltās gaļas, kam klāt tiek pielikta ola, kā arī dažreiz baltmaize un piens. Pēc tam tiek izveidota īpaša apaļa forma. Kad kotlešu masa ir pagatavota un forma izveidota, tās tiek ceptas. Tradicionāls latviešu ēdiens ir arī cūkas galva, putraimdesa jeb asinsdesa. Tiek gatavoti arī dažādi galerti ar gaļas gabaliem, piemēram, cūku mēlēm.

Lai gan var šķist, ka viens no latviešu tradicionālākajiem ēdieniem ir rasols, tomēr patiesībā tas ir slāvu virtuves sastāvdaļa. Taču mūsdienās jau gandrīz nevieni svētki vairs nav iedomājami bez liela rasola bļodas. Rasola gatavošanā tiek izmantoti vārīti kartupeļi, vārīti burkāni, vārīta ola un desa vai šķiņķis. Protams, šis ēdiens gatavošanas procesā tiek variēts, pievienojot arī citas sastāvdaļas, piemēram, zaļos zirnīšus.

Latvieši ļoti daudz izmanto piena produktus un to izstrādājumus, tāpēc daudzās lauksaimniecībās tiek speciāli audzētas piena govis. No piena gatavo biezpienu, dažādus sierus, kas gan nav tik pikanti kā citu tautu nacionālajās virtuvēs. Latvijā iespējams nogaršot tādus dzērienus kā rūgušpiens, paniņas, kefīrs. Piena produkti tiek bagātīgi izmantoti arī citu ēdienu gatavošanā.

Latviešiem ir arī savi saldie ēdieni, kuras nav iespējams nogaršot citās zemēs. Latviešu virtuvē ir tādi tradicionālie saldie ēdieni kā buberts, rupjmaizes kārtojums, maizes zupa, biguzis, medus rausis un citi. Medus vispār ir ļoti nozīmīga latviešu virtuves sastāvdaļa.

Tā kā Latvijā ir mainīgs gadalaiks, tad gada aukstajos mēnešos latvieši ir iecienījuši dažādu augu tējas, piemēram, kumelīšu, liepziedu, pelašķu, piparmētru, nātru, asinszāles, vērmeles un citas. Visi šie augi ir sastopami arī Latvijas pļavās, kur ikviens var tos salasīt, izžāvēt un pēc tam dzert ziemas garajos vakaros.

Latvija ir sadalīta četros lielos novados, kur katram ir savi tradicionālie ēdieni. Kurzemē populāri ir sklandrauši, bukstiņputra, biguzis un dažādas zivis, kas tiek gan kaltētas, gan žāvētas; Latgalē iecienīti ēdieni ir guļbišnieki, kļockas, buļbu blīņi, murcovka, asuškas, buļbešniki; Zemgalē tradicionāli ēdieni ir karaša un skābputra, bet Vidzemē – stuks, plāceņi, kuģelis, koča un kaņepju sviests.

Ievietoja: Fellini
10 jūlijs, 2015

Ķīniešu virtuve ir viena no senākajām un tradīcijām bagātākā; tās vēsture sniedzas jau 7`000 gadus senā pagātnē. Ēšanai un ēdienam Ķīnas kultūrā ir liela nozīme, tāpēc arī pati ķīniešu virtuve ir izkopta un ar dažādām niansēm, kas to atšķir no citām austrumu virtuvēm. Pats svarīgākais, kas izceļ ķīniešu ēdienus ir kontrasti, kas tiek izmantoti ēšanas procesa laikā – ēdieni tiek pasniegti kontrastējošos pāros, piemēram, sāļš un salds, maigs un ass. Tāpat kā japāņu virtuvē, arī ķīniešiem svarīga ir produkta naturālā garša, tāpēc ēdieni tiek pasniegti svaigā, jēlā veidā.

Ķīniešu virtuves ēdieni tradicionāli sastāv no divām daļām – fan un cai. Fan ir ēdienreizes pamatprodukti – rīsi, kas visbiežāk tiek izmantoti visās austrumu kultūrās, nūdeles, graudaugi un pākšaugi, kā arī maize. Toties cai ir gaļa, zivis, dārzeņi, kas kalpo kā piedeva pamatēdienam. Lielākā daļa ķīniešu izmanto rīsus gandrīz katrā ēdienreizē, Taču Ķīnas reģiona ziemeļu daļas iedzīvotāji vairāk patērē kviešu produktus. Tikai 1/5 no visas maltītes sastāda kāda cita pārtikas grupa.

Ķīnas lielās teritorijas dēļ ir izveidojušies četri lieli reģioni, kam katram ir savi tradicionālie ēdieni un ierastie pārtikas produkti. Viens no šiem reģioniem ir Sičuanu, kas ir arī pati Ķīnas visblīvāk apdzīvotā vieta, valsts dienvidrietumu daļa. Šis reģions ir galvenais rīsu un garšaugu importā uz citiem gan Ķīnas, gan ārzemju reģioniem. Šajā vietā tradicionālie ķīniešu virtuves ēdieni ir ļoti asi, kā arī tos pasniedz ļoti karstus. Ēdienu pagatavošanā izmanto čili, kā arī melnos un sarkanos piparus.

Otrs ķīniešu virtuves reģions, kam ir izteikti tradicionālie ēdieni, ir Pekina. Tā kā Ķīnas ziemeļdaļā pamatprodukts ir kvieši un to izstrādājumi, tad šajā reģionā tiek gatavoti ēdieni tieši no šiem miltiem – nūdeles, pelmeņi, pankūkas. Ļoti iecienītas ir arī dažādas sāļās mērces. Tradicionālākais šī reģiona ēdiens ir Pekinas pīle, kuras gatavošanā arī tiek izmantota tradicionālā ķīniešu virtuves mērce.

Trešais Ķīnas reģions, kas izceļas ar atšķirīgu ēdienu klāstu, ir Guandžau, kas atrodas Ķīnas dienvidos. Šīs ķīniešu virtuves ēdieni ir pasaulē viszināmākie. Tie ir daudz maigāki, salīdzinot ar Sičuanu reģiona ēdieniem. Ēdienu pamatā ir dārzeņi un gaļa. Šīs ķīniešu virtuves produktos ir liela jūras iemītnieku, dārzeņu un augļu daudzveidība, kas atrodama subtropu joslā.

Ceturtais reģions pārstāv Ķīnas dienvidaustrumu ēšanas kultūru un atrodas Šanhajā. Taču tā kā šī pilsēta ir salīdzinoši jauna, tad tai nav senu tradicionālo ēdienu. Lielākā daļa šīs virtuves ēdienu un to gatavošana ir ietekmējusies no Eiropas kultūras. Taču Šanhaja atrodas reģionā, kur jūras veltes – zivis , vēžveidīgie, krabjveidīgie un citi jūras produkti – ir pieejami visu gadu, līdz ar to lielākā daļa Šanhajas ķīniešu virtuves sastāv no dažādiem zivju ēdieniem. Šie ēdieni ir garšas ziņā ļoti daudzveidīgi un bagātīgi, kā arī sāļi.

Ķīnas virtuves kultūrā liela nozīme ir ne tikai pašam ēdienam, bet arī galda kultūrai un piederumiem. Lielākajai daļai pasaules sabiedrības ķīniešu virtuve asociējas ar irbulīšiem, jo agrāk ķīnieši patiešām izmantoja tikai koka, ziloņkaula vai cita materiāla irbulīšus. Ēst ar dakšām un nažiem nebija pieņemts, jo tie tika uzskatīti par ieročiem.

Tradicionāli, ēdot ķīniešu ēdienu, nav pieņemts klāt dzert aukstus dzērienus, jo pastāv uzskats, ka šādā veidā ēdiens lēnāk pārstrādājas. Tāpēc ķīnieši ēšanas laikā piedzer klāt siltu tēju.

Ievietoja: Fellini
10 jūlijs, 2015

Grieķu virtuve ir ieguvusi īpašu popularitāti ar savu neatkārtojamo, bet patiesībā vienkāršo un nacionālo virtuvi. Grieķu virtuve ir sena, kā arī daudzas receptes tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

Tā kā Grieķija ir viena no Vidusjūras valstīm, tad, protams, grieķu virtuvē liela nozīme ir jūras veltēm. Daudz un dažādos veidos tiek gatavotas gan zivis, gan kalmāri, gan omāri, gan austeres, gan garneles, gan mīdijas un citi jūrā dzīvojoši dzīvnieki. Grieķu tavernās, kuras grieķu, kā arī tūristu vidū, ir populāras vakarēšanu vietas, ikvienam jūras produktu cienītājam ir iespējams izvēlēties sev tīkamāko zivi vai citu jūras radību, kas tiek gan grilēta, gan apcepta. Neatņemama sastāvdaļa, kas tiek pasniegta klāt jūras veltēm, ir īpaša mērce, kas pagatavota no citronu sulas un olīveļļas. Olīveļļa pati par sevi viena no svarīgākajām grieķu virtuves sastāvdaļām, jo nav iedomājams gandrīz neviens ēdiens, kur netiktu izmantota šī veselīgā eļļa. Turklāt tieši olīveļļa ir viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc Grieķijas iedzīvotāji dzīvo tik ilgi; olīveļļas lietošana nepaaugstina holesterīna līmeni. Grieķu virtuvē svarīga loma ir ne tikai ir olīveļļai, bet arī pašaām olīvām, kas tiek izmantotas daudzu maltīšu gatavošanā. Tās izmanto gan kā uzkodas, gan salātu piedevas, gan gatavojot gaļas un zivs ēdienus, kā arī bieži tiek ieceptas maizē.

Grieķu virtuvē svarīga loma ir ne tikai zivīm, bet arī gaļai. Visbiežāk tiek gatavota tieši jēra gaļa. Citu liellopu gaļa tradicionāli tiek gatavota ievērojami mazāk, arī piena produkti tiek lietoti salīdzinoši maz. Jēra gaļa un cūkgaļa bieži vien tiek grilēta, noteikti klāt tiek pievienotas dažādas garšvielas, kas padara ēdiena garšu īpašu un aromātu – neaizmirstamu. Visbiežāk tiek lietotas tādas garšvielas kā oregano, baziliks, fenheļa sēklas, ķiploki, sīpoli, pētersīļi, pipari, vīna etiķis, lauru lapas un citi garšaugi.

Svarīga loma grieķu virtuvē ir maizei. Visbiežāk gan mazos tirdziņos, gan citur tiek pārdota pitas maize, kuru lieto vienkārši kā uzkodu. Tāpat dažādi mīklas izstrādājumi ir nozīmīgi grieķu virtuves konditorejā, kur tiek gatavotas dažādas kārtainas kūciņas, pīrāgi un citi izstrādājumi. Bieži vien tiek izmantoti žāvēti augļi, rieksti. Viens no populārākajiem grieķu virtuves konditorejas izstrādājumiem ir baklava – kārtaina kūciņa, kurai pa vidu tiek pildīts riekstu, cukura, sīrupa un krustnagliņu maisījums.

Grieķu virtuvē svarīga loma ir dažādu veidu salātiem. Paši populārākie ir grieķu salāti, kas jau pazīstami visā pasaulē. To pagatavošanā tiek izmantots arī viens no svarīgākajiem grieķu virtuves produktiem – fetas jeb kazas siers. Šim sieram tiek pievienotas olīvas, tomāti, gurķi, zaļās pupiņas – sastāvdaļas, kuras visbiežāk tiek izmantotas dažādu salātu pagatavošanā. Salātos tiek izmantoti arī baklažāni un saulē kaltēti produkti. Attiecībā uz fetas sieru tas tiek izmantots ne tikai salātos, bet arī dažādos pīrāgos kā pildījums. Bieži kazas siers tiek gatavots kombinācijā ar spinātiem – šādu pīrāgu sauc par spanokopita.

Grieķu virtuvē nozīmīgs pārtikas produkts ir arī vīnogas. Tā kā Grieķijas klimatiskie apstākļi ļauj vīnogulāju stādus audzēt, tad ēdienu gatavošanā visbiežāk izmanto tieši dažādos Grieķijas reģionos audzētas vīnogas. Ēdienu pagatavošanā tiek izmantotas ne tikai ogas (gan salātos, gan pamatēdienos, gan saldajos ēdienos), bet arī lapas. Tajās bieži vien tiek ietīti sieri, tai skaitā kazas siers, un citi pārtikas produkti, piemēram, austeres vai mīdijas. Pēc tam vīnogu lapās ietītie produkti visbiežāk tiek grilēti, taču ēdienu iespējams pagatavot arī citādāk. No vīnogām tiek darināts arī vīns – agrāk gan grieķu vīns nebija no labākajiem, taču pēdējos gados vīndaru prasmes un vīnu gatavošanas tehnikas ir uzlabojušās, līdz ar to grieķu vīns kļūst pasaulē aizvien vairāk atzīts, īpaši baltvīns.

Tāpat kā citās Vidusjūras zemēs, arī Grieķijā viens no ēdienu pamatproduktiem ir makaroni, kas tiek gatavoti dažādās variācijās. Makaroniem noteikti tiek pievienotas arī dažādas mērces, piemēra, populārā beshamel mērce.

Ievietoja: Fellini
3 jūlijs, 2015

Viena no eksotiskākajām un pasaulē iecienītākajām virtuvēm ir Taizemes virtuve. Taizemiešu virtuve ir radusies gan Ķīnas, gan Indijas, gan Birmas, gan Laosas nacionālo virtuvju ietekmē, taču, protams, tai ir arī daudz nacionālā klimata pārtikas produktu, kas kopā ar citu tautu virtuvēm rada neatkārtojamu garšas buķeti. Taizemiešu virtuve tradicionāli balstās uz 5 pamatgaršām – sāļu, saldu, skābu, rūgtu un asu. Īpatnējo garšu radīšanai tiek izmantoti dažādi pārtikas produkti un garšvielas, kas sastopamas tikai Taizemē.

Tā kā taizemiešu virtuve ir viena no austrumu virtuves daļām, tad viens no galvenajiem produktiem, kas tiek izmantots uzturā un ēdienu pagatavošanā, ir rīsi. Pārsvarā rīsi tiek izmantoti kā pamatēdiens, kam pievienoti gan dārzeņi, gan mērces, gan gaļa, gan dažādas jūras veltes. Taču blakus rīsiem pamatēdienos tiek plaši izmantotas arī nūdeles. Turklāt nūdelēm ir arī dažādi veidi, kas vairo garšas daudzveidību. Uzturā tiek lietotas rīsu nūdeles, olu nūdeles un pupiņu nūdeles. Katrai nūdeļu šķirnei ir savas gan garšas, gan izskata, gan pagatavošanas nianses – atšķirībā no olu un pupiņu nūdelēm, rīsu nūdeles nav jāvāra, bet gan tikai jāpatur 5 – 10 minūtes karstā ūdenī. Arī nūdeļu formas ir dažādas – ir gan ļoti plānas un šauras nūdeles, gan platas un biezas.

Taizemiešu virtuve nav iedomājama bez dārzeņiem un augļiem, kuru šķirnes šajā zemē ir ļoti daudzveidīgas un līdz ar to arī ēdienu variācijas ar vienu dārzeni vai augli ir vairākas. Taizemiešu virtuvē tiek izmantoti tādi dārzeņi kā baklažāni, pupiņas un to asni, dažādi ķirbji, kukurūza, ķīniešu selerija, redīsi, lotusa sakne, ūdens kastaņi, sīpoli un citi dārzeņi. No augļiem visbiežāk tiek izmantoti banāni, jo tie jau vairākus gadsimtus šajā zemē tiek kultivēti. Taizemē ir vairāk kā 30 banānu šķirnes, kuras visas tiek izmantotas ēdienu pagatavošanā. Turklāt ēdienos izmanto gan banānu ziedus, gan mizas. Banānu lapas gan netiek ēstas, taču ar to palīdzību tiek gatavoti ēdieni – lapās ietin citus pārtikas produktus un grilē, cep, tvaicē. Vēl taizemiešu virtuvē izmanto tādus augļus kā papaija, mango, līča, guava, rambutāns, tamarinds, laims, apelsīns, arbūzs un citus eksotiskos augļus, kuri Eiropā nemaz nav sastopami.

Neatņemama taizemiešu virtuves sastāvdaļa ir kokosriekstu piens, kas plaši tiek izmantots dažādu ēdienu gatavošanā – visbiežāk biezzupās un desertos. Visbiežāk kokosriekstu piens tiek izmantots savienojumā ar čili pipariem. Tā kā paši pipari ir ļoti asi, tad kopā ar kokosriekstu piena atvēsinošajām īpašībām tiek radīta maiga ēdiena garšas kombinācija. Taizemiešu virtuvē vispār tiek izmantotas ļoti daudz garšvielas, un čili pipari ir viena no tām. Tomēr agrāk taizemiešu virtuvē šī garšviela nemaz netika izmantota, jo pašu piparu Taizemē ieveda tikai 16. gadsimtā. Toties kopš tā laika ir radītas vairāk kā 30 čili šķirnes, kuru garša var būt pat dedzinoši asa. Turklāt jo mazāks pipars, jo asāks pārsvarā tas ir. Plaši ēdienos tiek izmantots arī karijs, kas ir neatņemama taizemiešu ēdienu sastāvdaļa. Bieži vien tiek gatavotas karija pastas, kas pēc tam tiek izmantotas ēdienos – dažādas garšvielas un augi samalti pastā. Taizemē ir vairāki karija pastu veidi – sarkanais, dzeltenais, zaļais un oranžais, kā arī Mussaman un Penang.

Taizemiešu virtuvē nav iespējams iztikt bez zivīm – ir gan treknas un liesas zivis, gan saldūdens un jūras zivis. Visbiežāk ēdienos izmanto jūras asarus, skumbriju, foreli, tilapia. Tāpat izmanto ar kalmārus, garneles, austeres un gliemenes. Katram no šiem jūras produktiem ir daudzveidīgas un atšķirīgas sāļuma pakāpes, kā arī garšas nianses ir gan spēcīgas, gan ne tik izteiktas. Atkarībā no garšas niansēm zivis un vēžveidīgie tiek lietoti dažādu ēdienu gatavošanā.

Ievietoja: Fellini
3 jūlijs, 2015

Restorāns ir uzņēmums, iestāde, kur klientiem tiem pasniegti viņu pasūtītie ēdieni un dzērieni, pēc tam par sniegto pakalpojumu samaksājot. Ēdieni tiek pasniegti restorānam piederošās telpās, taču ir arī ātrās ēdināšanas restorāni, kā arī iespēja pasūtīt izvēlētos ēdienus uz mājām. Restorāni atšķiras ne tikai pēc atrašanās vietas, telpa dizaina, atmosfēras, cenām, bet arī pēc ēdienu daudzveidības, jo pasaulē ir tik daudz dažādu kultūru, kuru virtuves tiek pārstāvētas arī citās pasaules valstīs. Pats vārds restorāns ir cēlies no franču valodas vārda “restaurer”, kas nozīmē “atjaunot”. Restorānos parasti ir galvenie ēdiena gatavotāji, kas tiek dēvēti par pavāriem, kā arī augstākas klases restorānos par šefpavāriem. Taču netrūkst arī citu darbu darītāju, bez kuru līdzdalības restorāni nespētu pastāvēt. Lai gan restorānos galvenais uzsvars tie likts uz ēdienu, taču tikpat liela nozīmē ir arī atpūtai un izklaidei, kas tiek piedāvāta.

Zem vārda restorāns ir saprotams ļoti plašs uzņēmumu un iestāžu klāsts, tāpēc, lai klientiem būtu saprotams, kāda stila un cenas amplitūdas restorāns ir, visi uzņēmumi tiek klasificēti. Pasaulē restorāniem tiek piešķirtas 3 zvaigznes, kur 3 ir augstākā līmeņa restorāns, bet 1 – zemākā. Šīs zvaigznes, kas tiek piešķirtas restorāniem, sauc par Mišelina zvaigznēm; ir iespējams arī aplūkot visus restorānus, kuriem ir piešķirtas Mišelina zvaigznes. Latvijas restorānu nozarē gan nav neviena uzņēmuma, kam būtu piešķirta kaut viena Mišelina zvaigzne, taču tas nenozīmē, ka arī Latvijā esošiem restorāniem nav nepieciešama klasifikācija. Latvijas restorāni tiek vērtēti pēc pasaulē noteiktiem kritērijiem un restorāni tiek iedalīti A, B, un C klases restorānos. Uzņēmumi, kuru darbība ir līdzīga restorāniem, piemēram, bistro, bāri, kafejnīcas un citi, tiek iedalīti atsevišķā D klasē.

Latvijā viena no klasēm, kurā tiek iedalīti kritērijiem atbilstoši restorāni, ir A jeb luksus klase. Tiem ir jābūt ar mūsdienīgu un komfortablu dizainu, kas ir labāks nekā citos restorānos. Restorāna dizainam ir jāatbilst nosaukumam. Jābūt arī restorāna brošūrām un bukletiem ar restorāna emblēmu. Tāpat arī ir jābūt īpašam apgaismojumam, kas iederas interjerā, kā arī izceļ īpašus dizaina elementus. Pašam interjeram ir jābūt ar dažādiem greznojumiem, kas ir harmonijā ar pārējo restorānu. Jābūt arī sēdvietu jeb galdiņu zonas norobežojumiem, piemēram, pazeminātām sienām vai puķu statīviem. Ja restorānā ir vairāk kā divi stāvi, tad ir jābūt arī liftam. Augstākās klases restorāniem noteikti ir jābūt arī atsevišķām sieviešu un vīriešu tualetēm, kurās ir arī atbilstošs aprīkojums – siltais un aukstais ūdens. Atsevišķām labierīcībām ir jābūt arī restorāna darbiniekiem, kuriem ir noteikti jābūt darba formām. Restorāna zālē strādājošajiem darbiniekiem ir jāpārzina vismaz 2 svešvalodas, kā arī jārūpējas par attiecīga servisa apkalpošanu, lai nodrošinātu klientu vēlmes. Ēdienkartēs ir jābūt tulkotiem ēdieniem vismaz divās svešvalodās. Lai būtu A klases restorāns, jābūt arī izklaides pasākumiem, piemēram, mūziķu uzstāšanās, koncerti. Jāpiedāvā arī kādi papildu pakalpojumi, piemēram, taksometra izsaukšanas iespēja.

Otra klase ir B jeb Pirmā klase. Šajā klasē tiek iedalīti restorāni, kuriem ir augstas klases mēbeles un iekārtas, gaisa kondicionēšanas un mikroklimatu regulējošas sistēmas. Šiem restorāniem ir oriģināls interjers, augstas kvalitātes klientu apkalpošanas, kulinārijas un konditorejas izstrādājumu piedāvājums. Ēdienkarte un dzērienu kartē ir plaša un daudzveidīga izvēle. Attiecībā uz ēdienu piedāvājumu, ir B klases restorāni, kuri piedāvā dažādus nacionālos ēdienus, taču daži restorāni orientējas tikai uz konkrētas nacionālās virtuves ēdienu piedāvājumu. Daudziem šādas klases restorāniem ir raksturīgi arī firmas ēdieni, dzērieni un uzkodas. Tomēr atšķirībā no A jeb luksus klases restorāniem, B klasei ēdienu piedāvājums ir mazāks, turklāt tie arī nav tik sarežģīti un ekskluzīvi. Apkalpošanā tiek izmantoti augstas kvalitātes porcelāna trauki un galda piederumi, kas gatavoti no sudraba vai melhiora. Tāpat arī restorāna mēbeles tiek gatavotas pēc īpaša pasūtījuma, taču tām noteikti ir jābūt saskaņotām ar restorāna telpu māksliniecisko dizainu. Jābūt pieejamām arī brošūrām un ielūgumiem, firmas dāvanām ar logo. Tāpat kā A klases restorānos, arī B klasē ir jābūt ēdienkartei vismaz divas svešvalodās. Uz pieciem restorāna klientiem ir jābūt vismaz vienam oficiantam vai viesmīlim.

C ir Otrā un trešā klase. Otrās klases restorāniem ir jāspēj nodrošināt savu klientus ar lielu platību – vismaz 1,5 kvadrātmetri vienam klientam. Turklāt viens apkalpotājs nedrīkst apkalpot vairāk par 15 klientiem. Trešā klase ir zemākā no restorānu klasifikācijas klasēm Latvijā. Šādiem restorāniem ir jābūt tualetei ar izlietni, jānodrošina ir tīrība uz galdiņiem. Noteikti ir jābūt apkurei gada aukstajos mēnešos, tāpat arī kondicionēšanas sistēmai vasaras mēnešos. Virtuvei ir jābūt atdalītai no pārējām telpām, turklāt jābūt arī vēdināmai. Viens apkalpotājs var apkalpot no 20 – 24 klientiem.

Ievietoja: Fellini
3 jūlijs, 2015

Indiešu virtuve ir viena no senākajām, tās vēsture ir ļoti sena, kā arī ēdienu klāsts ir daudzveidīgs un atšķiras no citām pazīstamajām virtuvēm. Indiešu virtuvē ļoti svarīgs ir arī pats ēšanas process, jo Indijā un citās apkārt esošajās zemēs maltīte ir svēta; tiek ļoti cienīts un godāts gan pagatavotais ēdiens, gan produkti, no kā tas ir gatavots, kā arī ēšanas laikā ir savas tradīcijas, kas tiek ievērotas, jo pret maltīti ir vērsta sakrāla attieksme. Indijas virtuve ir ļoti daudzveidīga, turklāt arī dažādos Indijas reģionos tā ir atšķirīga. Tradicionālie ēdieni spilgti atspoguļo Indijas kultūru, tajā valdošās reliģijas. Turklāt ēdienu gatavošana ir gandrīz kā māksla, kuras prasmes tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Nonākot pie senas indiešu ģimenes, kuras virtuvē ir daudz un ļoti senas tradicionāls receptes, ikviens nacionālais ēdiens tiek gatavots ar īpašu kaisli un atdevi.

Pats svarīgākais indiešu virtuvē ir garšvielas un dažādie garšaugi, kuri tiek pievienoti ēdienam ne tikai garšas un krāsas dēļ, bet arī ārstnieciskos nolūkos. Īstens indiešu virtuves praktizētājs zinās, kādi garšaugi ir jāpievieno ēdienam, lai tas dotu ne tikai gastronomisko baudījumu, bet arī uzlabotu veselības stāvokli. Daudzveidīgo un eksotisko garšvielu klāsts noteikti ir indiešu virtuves lepnums. Ēdienu gatavošanā tiek izmantotas tādas garšvielas kā turmeriks, kardamons, ķimenes, safrons, fenugrīks, dažādu šķirņu čili, melnie un baltie pipari, krustnagliņas, kanēlis, anīss, lauru lapas, kurkums, fenheļa sēklas. Eksotiska un indiešu virtuvei raksturīga garšviela ir kaltēts mango pulveris, nigella, sierāboliņš, rožūdens, granātābolu sēklu pulveris un daudzas citas Indijas reģionam raksturīgas garšvielas un garšaugi. Tradicionāli ēdieni tiek gatavoti ar gī sviestu, tāpat nozīme ir dažādām eļļām – zemesriekstu, sinepju, rapšu, linsēklu, kokosriekstu un sezama.

Tāpat kā citām austrumu virtuvēm, arī indiešu virtuves pamatā ir rīsu. Tomēr nozīmīga loma ir arī īpašiem kviešu miltiem jeb atta no kuriem tiek ceptas maizes un plāceņi. Tāpat ēdienos izmanto dažādus pākšaugus un graudaugus, piemēram, tiek izmantotas lēcas, to variācijas, kā arī ir vairāk kā 50 šķirņu pākšaugi.

Ļoti daudz ēdienu gatavošanā tiek izmantoti piena produkti – tiek lietots gan svaigs piens ar dažādām garšvielām, gan piena produkti – jogurti, rūgušpiens, panīrs. Piena produktu klāsts un izmantojums indiešu virtuvē ir ļoti liels, līdz ar to Indijā ir ļoti daudz arī ganāmpulku. Taču tas nenozīmē, ka indiešu virtuvē ir arī ļoti daudz gaļas ēdienu. Saskaņā ar Indijā esošām reliģijām, indiešiem ir aizliegts ēst gaļu, tāpat arī govs viņiem ir svētais dzīvnieks. Taču ir arī dažādi gaļas produkti un ēdieni, kas tomēr tiek gatavoti. Visbiežāk tiek izmantota cūkgaļa un vistas gaļa. Attiecībā uz cūkgaļu tiek izmantots pilnīgi viss – pat cūkas aste.

Indiešu virtuvei ir raksturīgi arī īpaši saldie ēdieni, kurus nevar sajaukt ne ar vienas citas kultūras saldumiem. Tie tiek gatavoti no piena produktiem, panīra, kokosriekstu skaidiņām, žāvētiem augļiem, riekstiem, miltiem. Salduma radīšanai tiek pievienots palmu cukurs. Tradicionāli indiešu saldumi tiek dekorēti un pasniegti ar tīra sudraba lapiņu. Populārākie saldumi ir rasgulla, ladoss, jelabs, barfi un citi, kuriem ir arī dažādas variācijas.

Austrumu virtuvē ļoti populārs un atsvaidzinošs dzēriens ir laima sula, kam pievienots sāls un cukurs. Karstākā laikā tiek gatavots lassi – ūdens tiek sajaukts ar jogurtu, dažādām garšvielām un sāli, kamēr viss kļūst putojošs. Tradicionāli tiek pievienots arī grauzdēts kurmins.

Ievietoja: Fellini
3 jūlijs, 2015

Katrā valstī ir restorāni, kas savās telpās uzņem ne tikai vietējos iedzīvotājus, bet arī ārvalstu klientus. Arī Latvijā ir vairāki restorāni, kas izpelnījušies starptautiska mēroga atzinību. Ik gadu tiek veidots “Ekselences” restorānu tops, kurā, balstoties uz dažādiem kritērijiem – ēdiens, dzērieni, apkalpošana –, tiek noteikti Latvijas labākie restorāni.

Par Latvijas labāko šīs nozares pārstāvi atzīst restorānu “Vincents”, kurā galvenā šefpavāra loma ir Mārtiņam Rītiņam. Restorāns savu darbību uzsāka 1994. gada 1. aprīlī un kopš tā laika ir ieguvis popularitāti gan Latvijas, gan ārvalstu gardēžu vidū. Tas apkalpojis tādas pasaulē zināmas personības kā princis Čārlzs, Angele Merkele, Eltons Džons, Japānas imperators un vēl daudzus citus. Restorāna ēdienkarte tiek mainīta atbilstoši sezonām; gatavošanā izmantotie produkti ir tikai augstākās kvalitātes, kas netiek iegūti ar starpnieku palīdzību, bet uzreiz no audzētājiem un ražotājiem. Tiek izmantoti arī ekoloģiski audzētie Latvijas mazo zemnieku produkti, kurus ir atzinis pats Mārtiņš Rītiņš. Restorānā “Vincents” iespējams baudīt gan ikdienišķas maltītes, gan atzīmēt svarīgus dzīves notikumus. Pats restorāns atrodas Rīgā, jūgendstilā celto māju rajonā – Elizabetes ielā 19.

Latvijas otrā labākā restorāna titulu ir saņēmis restorāns “Bibliotēka No.1”. Tā šefpavārs ir Māris Jansons, kurš saviem klientiem piedāvā sezonālu ēdienkarti. Ēdieni tiek gatavoti, balstoties jau uz ilggadēju pieredzi. Lai gan pats restorāns rada klasiskā stila iespaidu, tomēr, baudot šefpavāra piedāvāto maltīti, nav ne miņas no klasikas tradicionālā izpratnē. Restorāns pārējo vidū ir ekskluzīvs ar to, ka tas pats arī importē vīnus. Turklāt restorāna telpās ir vīna ierīce, kas ļauj ikvienam nobaudīt ne tikai pudeli, bet arī glāzi vīna. Restorāns “Bibliotēka No.1” atrodams Rīgā, Tērbatas ielā 2.

Kā nākamais Latvijas labākais restorāns ir “Tam labam būs augt”, kas zināms arī kā 3 pavāru restorāns. Kā jau noprotams, tad restorānā ir trīs šefpavāri – Mārtiņš Sirmais, Juris Dukaļskis un Ēriks Dreibants. Restorāna ēdienkarte tiek atzīta par ļoti radošu un oriģinālu, īpaši izceļot šefpavāru “ēdiena mākslu”, kas tiek pasniegta uz sviestpapīra. Arī šis restorāns izvēlas tikai labākos produktus, lai spētu iepriecināt apmierināt ikviena sava klienta vēlmes. Īpaši ir tas, ka restorāna interjera elementi, izņemot virtuves leti, ir restaurēti no vecām mēbelēm. 3 pavāru restorāns “Tam labam būs augt” atrodas Rīgā, Torņa ielā 4, Jēkaba kazarmās 2B.

Latvijas labāko restorānu 4. vietā ierindojas restorāns “Kaļķu vārti”, kas atrodas Vecrīgā, Kaļķu iela 11A. Tā šefpavārs ir Raimonds Zommers, kas ēdienkartē mij dažādu kultūru ēdienus, tai skaitā arī latviešu. Restorāns ir 2009. gadā guvis interjera pārmaiņas, kurās arī dominē latviešu etnogrāfiskie raksti, kas aizgūti no 1895. gadā Bebrīnas pagastā tamborēta mežģīņu pārklāja. Viss restorāna “Kaļķu vārti” interjers, sākot no visniecīgākajām detaļām līdz pat lielām mēbelēm, ir Latvijas ražotāju veikums. Restorānā piedāvātā ēdienkarte ir daudzveidīga un sezonāla, kas pārsteigs ikvienu tā apmeklētāju. Turklāt dzērienu kartē ir iespējams atrast arī kokteiļus, kas ir paša restorāna jaunradīti.

Latvijas labāko restorānu pirmajā pieciniekā ierindojas arī restorāns “Riviera”, kas ir veidots īpašā Vidusjūras stilā ne tikai interjera, bet arī ēdienu ziņā. Restorāna šefpavārs ir Jānis Sokolovskis, kurš ēdienkartē ir apvienojis dienvidu zemju – Grieķijas, Spānijas un Itālijas – ēdienu garšas, kā arī tiek piedāvāts plašs vīna klāsts, kas papildus rada Vidusjūras neatkārtojamo atmosfēru. Īpaši izceļams tas, ka virtuvē darbojas unikāls ar malku kurināms grils – kūpinātava. Restorāna telpas ir iespējams atrast Rīgā, Antonijas ielā 13

Restorāni “Vincents”, “Bibliotēka No.1”, “Tam labam būs augt”, “Kaļķu vārti” un “Riviera” ir tikai daži no Latvijas labāko restorānu klāsta. Labāko restorānu topā ierindojas arī tādi restorāni kā “Bergs”, “Renomme”, Vīna studijas restorāns, Mālpils muižas restorāns, “Ostas skati”, “Burkāns”, “Valtera restorāns” un vēl daudzi citi.

Ievietoja: Fellini
3 jūlijs, 2015

Viena no pasaulē zināmākajām un atzītākajām virtuvēm ir japāņu virtuve. Tās vēsture ir sena, kā arī ēdienu klāsts ir ļoti daudzveidīgs. Japāņu virtuves pamatā pārsvarā ir rīsi, dārzeņi un zivis; gaļas nozīmē japāņu virtuvē ir mazāka nekā citu kultūru ēdienkartēs. Japāņu ēšanas kultūras filozofija balstās uz to, kā lielākā daļa ēdienu tiek ēsti svaigā veidā nevis cepti vai vārīti. Tikai svaigi produkti spēj sniegt īsto garšas bagātību. Japāņu virtuvē svarīga nozīme ir ēdiena izskatam un tam, kā ēdiens tiek pasniegts. Taču, neskatoties uz to, ka japāņu virtuve bez estētiskā noformējuma nebūtu īsta japāņu virtuve, tomēr ēdienu izskatā ir izteikts minimālisms. Kopumā japāņu virtuve citām kultūrām ir ļoti aizraujoša un eksotiska.

Japāņu virtuves pamatprodukts ir rīsi. Rīsi Japānā tika ieviesti jau 2. gs. pirms Kr. un kopš tā laika ir neatņemama šīs nācijas sastāvdaļa. Rīsi ir tas pārtikas produkts, ko japāņu virtuvē izmanto visvairāk – paši japāņi to ēd pilnīgi visās ēdienreizēs, pat brokastīs. Rīsi tiek izmantoti arī, lai pagatavotu citus ēdienus un dzērienus, piemēram, sake, mirinu, miso, kā arī no rīsiem tiek gatavots etiķis. Rīsi tiek izmantoti gan kā pamatēdiens, gan kā piedeva.

Japānā jau ļoti ilgi milzīga loma ir tieši zvejniecībai, līdz ar to arī japāņu virtuvē ir daudz jūras velšu un zivju. Tā kā japāņi atbalsta svaigēšanu, tad arī zivis, kalmāri, gliemji, garneles, krabji, vēži, tuncis, jūras zāles tiek lietoti jēlā, nepagatavotā veidā. Protams, pirms lietošanas uzturā, pārtikas produkti tiek attīrīti, nomazgāti un atbrīvoti no tām daļām, kuras nav paredzēts ēst.
Gaļas izmantošana japāņu virtuvē nav tik nozīmīga. Tas ir saistāms ar Japānas vēsturi, kad ilgu laiku bija gaļas ēšanas liegums. 675 g. pirms Kr. Japānas galvenā reliģija bija budisms. Šī ticība aizliedz ēst gaļu – gan cūkas, gan vistas, gan zirga, gan suņa. Līdz ar gaļas aizliegumu arī japāņu virtuvē netika izmantota gaļa, tāpēc arī japāņu virtuve pārsvarā ir veģetāra. Tikai 1872. gadā tika atcelts gaļas aizliegums, jo imperators Meiji Tenno pats ēda liellopu gaļu un līdz ar to pasludināja, ka gaļas izmantošana uzturā ir atļauta un pat moderna. Tajā laikā arī radās tādi japāņu ēdieni kā sukyjaki un shabu shabu. Taču tā kā Japānas virtuves vēsture ir sena un pieredzē balstīta, tad daļā tradicionālo japāņu ēdienu joprojām netiek izmantota gaļa.

Ēdienos, kuros ir gaļa, pārsvarā izmanto cūkgaļu, liellopu un vistas gaļu. Taču japāņiem ir īpaša gaļas dzīvnieku audzēšanas metode, kas gala produktā iegūto gaļu padara ļoti dārgu. Turklāt ēdienu pagatavošanā tiek izmantota tikai augstākā labuma gaļa. Cūkas un liellopus, kamēr tie vēl ir dzīvi, iemasē ar alu, lai izvairītos no dzīvnieku aptaukošanās, kā arī liesā gaļa būtu mīkstāka un vieglāk sagremojama. Turklāt gaļas lopi netiek turēti amorālos apstākļos. Pēc tam gatavā gaļa tiek sagriezta ļoti plānās, pat caurspīdīgās šķēlītēs un iesmērēta ar ingveru. Tiek gatavotas arī mērces un dažādi pamatēdieni, tāpat tiek gatavotas gaļas gaļas bumbiņas. Populāras ir japāņu gatavotās mērces, kur tiek izmantoti gaļas (pārsvarā vistas un cūkas) gabaliņi kopā ar dažādiem dārzeņiem.

Tā kā tik ilgu laiku bija valdījis gaļas lietošanas aizliegums, tad lielākā daļa japāņu virtuves ēdienu sastāvā ir gan dārzeņi, gan augļi. Taču ne visi produkti ir tradicionāli nākuši no Japānas. Pārtikā daudz tiek izmantoti arī eksportētie augļi un dārzeņi, piemēram, melones, vīģes, cukurniedres, kartupeļus. Viens no japāņu augļiem, kas bieži tiek izmantots ēdienos, ir ume jeb japāņu aprikoze. Taču atšķirībā no citiem pārtikas produktiem, šo augli nedrīkst lietot svaigā veidā, jo tā sastāvā ir zilskābe, kas var izraisīt gremošanas problēmas. Tāpēc ume tiek gan sālīta, gan kaltēta, gan gatavota ar citām metodēm. Plaši tiek izmantoti arī citi augļi kā, piemēram, mandarīni, hurma, āboli, bumbieri un citi.

Protams, pats populārākais ēdiens, kas saistās ar japāņu virtuvi, ir suši. Tas ir ēdiens, kam ir vairākas variācijas – sākot no vienkāršākām, kuras ikviens var pagatavot mājās, beidzot ar tādām, kuru pagatavošanai ir nepieciešama ilggadēja pieredze un prakse. Suši ir dažādi veidi – nigiri-zushi, inari-zushi, cirashi-zushi jeb bara-zushi. Suši pamatā ir īpaši suši gatavošanai domātie rīsi, atkarībā no veida tiek izmantota jēla zivs, dārzeņi, tofu, jūras zāles.

Ievietoja: Fellini