24 novembris, 2015

Mums visiem garšo picas, jo pica ir viens no tiem ēdieniem, ko praktiski nekad neapnīk ēst, jo picas ir iesējams izveidot ar ļoti daudz un dažādām garšām un tāpēc katrs var iegūt tieši sev visgardāko un patīkamāko garšu sajaukumu. Tāpēc arī picu restorāni, jeb picērijas ir atrodami uz katra stūra un cilvēki parasti gan pasūta picas uz mājām vai uz ballītēm, gan arī vienkārši dodas uz šīm picērijām, lai ar draugiem pasēdētu un nobaudītu kādu no plašā klāstā pieejamajām picām. Bet cik ienesīgs tad ir picu bizness un vai šādu biznesu vispār ir vērts taisīt?

Picērijas uzsākšana varētu būt viena no visvairāk uzsāktajām uzņēmējdarbībām, bet līdz ar to arī viena no riskantākajām, jo, lai nodrošinātu konkurētspējīgas cenas, garšu un apkalpošanu ir vajadzīgas gan lielas investīcijas vai krediti gan arī arī tiešām liela apņēmība padarīt savu picēriju par labāko. Latvijā ir vairāki lieli picēriju zīmoli, kuri iz izpletušies pa visu valsti un ar savām cenām ir spējuši iegūt pietiekoši lielu apmeklētāju skaitu lai varētu tikt uzskatīti par veiksmīgiem biznesiem. Bet tur pretī mazās picērijas, kuras ir katrā kaut cik lielākā pilsētā nav spējušas izaugt un parasti arī paliek par mazajiem biznesiem, kuriem ir savi patstāvīgie klienti un no kuru ienākumiem tad arī ir iespējams uzturēt pašu biznesu un samaksāt algu picērijas saimniekam, kas parasti tad arī ir cepējs, pārdevējs un mārketinga eksperts. Šāds bizness ir ļoti atkarīgs no tā, cik garšīgu tad picērijas pavāram izdodas izveidot šo picu un arī no cenas, kuru tad viņš var piedāvāt, bet pamatā jau ir tas, cik daudz cilvēku tad viņam ar savu picu izdodas piesaistīt un cik kļūst par vismaz daļēji patstāvīgajiem klientiem.

Lai atvērtu savu picēriju noteikti ir vajadzīga liela uzņēmība, bet daudz svarīgāka jau ir iepriekš minētā nauda, kas ir nepieciešama lai iegādātos cepšanas krāsni, pirmos produktus, reklāmas un protams arī algu pats sev un arī darbiniekiem, ja tev tādi būs. Noteikti, ka uzņēmuma pašā sākumā tā ieņēmumi būs ļoti mazi tāpēc ir jārēķinās ar vismaz 6 mēnešu līdz viena gada periodu, kurā katru mēnesi tiks zaudēta nauda un tāpēc šeit tad arī ir vajadzīgi naudas līdzekļi, lai varētu izdzīvot, kamēr izdodas uzaudzēt šo biznesu par pietiekoši lielu, lai tas pats varētu sākt pelnīt. Picu cenas noteikti nedrīkst būs lielas un tām būtu jābūt mazākām par tuvākajiem konkurentiem, bet picu garšai, savukārt, būtu jābūt labākai par konkurentiem un tāpēc arī ir vajadzīga šī nauda, kas aprasti tiek iegūta no patēriņa kredīta vai pat ilgāka termiņa aizdevuma, lai varētu nostrādāt savu picu cepšanas metodi un atklāt visus uzņēmumam vajadzīgos mainīgos lielumus, lai pēc tam tikai varētu domāt par kvalitāti un izplešanos.

Jebkura uzņēmuma mērķis ir peļņa un par radot savu picēriju tavs galamērķis noteikti būtu peļņa, kas, savukārt, nozīmētu to ka tev būtu jārada labākā pica un labākā apkalpošana, lai klienti izvēlētos tieši tevi un tad tu varētu gūt šo peļņu. Tāpēc arī šāds bizness ir jāveido tikai tad, ja tu tiešām zini, ka tas ir tas, ko tu gribi darīt tuvāko gadu laikā, jo pretējā gadījumā tas ātri vien bankrotēs!

Ievietoja: Fellini
6 augusts, 2015

Somu virtuve izveidojusies, patiecoties gan ģeogrāfiskajam novietojumam, gan vēsturiskiem notikumiem. Tā apvieno gan Eiropas virtuves, gan zviedru virtuves, gan krievu virtuves iezīmes. Tā kā Somijā ir vairāk kā tūkstotis ezeru, kā arī to apskalo gan Botnijas, gan Somu līcis, līdz ar to viena no svarīgākajām pārtikas grupām, kas tiek daudz patērēta un arī izmantota nacionālo ēdienu pagatavošanā, ir zivis. Taču ziemeļvalstu iezīme ir ne tikai zivis, bet arī gaļa, turklāt tā vairs nav tikai liellopu, cūkas un vistas gaļa – somu virtuvē ir iespējams nobaudīt arī ziemeļbrieža gaļas neatkārtojamo garšu.

Visbiežāk dažādu ēdienu pagatavošanā tiek izmantotas tādas zivis kā forele, lasis un siļķe. Viens no somu virtuves nacionālajiem ēdieniem ir kalakukko – maizē tiek iecepta zivs un speķis vai gaļa. Tas ir viens no sātīgākajiem un pašiem somiem mīļākajiem ēdieniem. Tāpat tradicionāli dažādi citi zivju ēdieni – graavi lohi (sālīta forele savā sulā), rosolli (siļķes salāti), kalakeiito (zivju zupa). Zivju zupas turklāt tiek kombinētas ar citām kultūrām nesavienojamiem pārtikas produktiem. Piemēram, somu virtuvē bieži vien tiek pasniegta piena zivju zupa. Tāpat viens no ikdienišķākajiem ēdieniem, kurš kļuvis par somu nacionālās virtuves sastāvdaļu, pateicoties zviedru iekarojumam, ir zirņu zupa. Agrāk, kad zviedru karalis gribējis gūt lielāku peļņu no somu zemniekiem, viņš noteicis, ka reizi nedēļā visiem jāēd lētā zirņu zupa. Līdz ar to ēdienā neiztērētā nauda nonāca karaļa rokās.

Somu virtuvē bieži vien tiek cepti dažādi pīrāgi, kas ir tieša ietekme no krievu virtuves. Pīrāgos tiek pildīta, protams, tradicionālā zivs, tomēr tikpat bieži tiek pildīti arī ar gaļu, aknām, dažādiem dārzeņiem; neizpaliek arī saldie pīrāgi, kuru pagatavošanā tiek izmantoti augļi, rieksti. Viens no nacionālās somu virtuves ēdieniem ir pīrāgs ar gaļu un rīsiem.

Tradicionālos gaļas ēdienos somi izmanto cūkas, liellopu, vistas, jēra, kā arī ziemeļbrieža, aļņa, polārā zaķa un irbes gaļu. Viens no senākajiem gaļas ēdieniem ir karjalanpaisti – cūkgaļas, liellopu vai jēra gaļas cepetis ar sīpoliem. Somijas ziemeļos iecienīta ir tieši ziemeļbrieža gaļa, līdz ar to šajā reģionā nereti iespējams nobaudīt žāvēta ziemeļbrieža cepeti jeb poronkäristys. Viena no īpatnējākajām somu kultūras un tieši arī virtuves iezīmēm ir saunas desa jeb lenkkimakkara. Desa tiek ietīta folijā un tad cilvēks dodas saunā kopā ar visu desu. Kamēr notiek karsēšanās process apmēram 85 grādu karstumā, tikmēr arī folijā tītā desa atrodas uz karstajiem akmeņiem un gatavojas. Neatņemama sastāvdaļa, ēdot desu un arī citus gaļas ēdienus, ir sinepju pievienošana. Somu sinepes ir vienas no labākajām pasaulē līdz ar to pat ne pārāk garšīga desa kopā ar dzeltenīgo maisījumu kļūst par vienu no gardākajiem ēdieniem.

Ievietoja: Fellini
6 augusts, 2015

Meksikāņu virtuves tradīcijas un pati kultūra jau ir izveidojusies pirms vairākiem tūkstošiem gadu, turklāt tā lielā mērā nav mainījusies līdz pat mūsdienām. Šīs virtuves ēdieni ir ļoti iecienīti arī citur pasaulē – lielākoties gan valda priekšstats, ka meksikāņu ēdieni ir ļoti asi, jo bieži vien tiek pievienoti dažādi garšaugi un čili pipari, tomēr ēdiens šajā reģionā ir ļoti daudzveidīgs, tāpēc ko sirdij tīkamu var atrast ikviens.

Meksikā ir vairāki reģioni, kuros ir atšķirīga nacionālā virtuve – tā kā Meksiku apskalo divi okeāni, tad tiem tuvākajos reģionos ēdienu pagatavošanā daudz tiek izmantotas jūras veltes – astoņkāji, zivis, mīdijas, austeres, bruņurupuči un citi produkti. Vidienes reģionos, kur ir daudz karstāks un sausāks klimats, viens no komponentiem ir kaktuss, tāpat atšķirībā un okeānu reģioniem pārsvarā tiek izmantota putna un mājlopa gaļa. Populārs ir kaktusu ēdiens ar nosaukumu “Nopal”. Meksikāņu virtuvē daudzos ēdienos tiek izmantota kukurūza, pupiņas un citi pākšaugi, tāpat ēdienu gatavošanā izmanto kartupeļus.

Laika gaitā meksikāņu virtuves pamatproduktiem pievienojās arī citi – ievestie produkti, kurus līdz ar to arī plaši sāka pielietot nacionālo ēdienu gatavošanā. Viens no šāda veida produktiem, kas tika kultivēts, ir rīsi. Tagad šos graudaugus ļoti bieži pasniedz kopā ar jau tradicionālajiem ēdieniem. Meksikā ieveda arī zirņus, kviešus, cukurniedres, pētersīļus, bietes, sīpolus, kas daudzveidoja šo nacionālo virtuvi.

Meksikāņi ēdienu gatavošanā ļoti daudz izmanto dažādas garšvielas. Lai gan daudzas no tām padara ēdienu daudz asāku, tomēr tieši tas arī iezīmē meksikāņu virtuves īpatnības. Plaši tiek izmantoti čili pipari – halapenjo, mulatos, pasilja un daudzi citi, jo Meksikā tiek audzētas pat vairāk kā 70 dažādas aso piparu šķirnes.
Pasaulē populārākie meksikāņu ēdieni ir burito, enčiladas (parasti ar vistas gaļu), načo, tortiljas, kesediljas. Tā kā viena no pamata pārtikas grupām ir dārzeņi, tad tradicionāla un ļoti zināma ir Gvakamoles mērce, kas tiek gatavota no avokado.

Meksikāņu virtuve patiešām spēj piedāvāt plašu ēdienu klāstu un nesalīdzināmu garšu buķeti. Latvijā un daudzās citās pasaules vietās slavens ir “TexMex” restorānu tīkls, kas piedāvā viena Meksikas reģiona, kuru sauc tieši tāpat kā uzņēmumu, tradicionālos ēdienus. Īpaši iecienīta meksikāņu virtuve ir tieši Norvēģijā.
Kā jebkurā nacionālajā virtuvē, arī meksikāņu virtuvē nozīmīga loma ir vietējiem dzērieniem. Meksikas reģionos, tā kā tur pieejami kaktusi, populārākais alkoholiskais dzēriens ir tekila. Atšķirībā no citām valstīm, uz kurām tekila tiek eksportēta, Meksikas reģionos ir pieejams ļoti plašs šī dzēriena klāsts – ir vairāk kā 20 dažādas tekilas šķirnes. Tāpat arī pie ēšanas kultūras pieder cigāri, kuri tiek smēķēti ļoti daudz un ilgi. Tiek uzskatīts, ka cigārus nepīpē tikai tie, kas tos nevar atļauties.

Ievietoja: Fellini
4 augusts, 2015

Krievu virtuve daudzējādā ziņā atšķiras no citu tautu virtuvēm. Lai gan latviešiem tā ir labi pazīstama, jo Latvija kādreiz bijusi PSRS sastāvā, tomēr pārējām nacionalitātēm slāvu ēdieni bieži vien liekas dīvaini, jo vienā ēdienā tiek apvienotas garšas un komponenti, kas šķiet pilnībā nesavienojami. Kopumā krievu virtuve ir diezgan konservatīva un eksperimentēt ir ļoti grūti, jo katrs ēdiens, lai gan var šķist diezgan vienkāršs, tomēr ir izsmalcināts – katra sastāvdaļa ir pārdomāta un nav aizvietojama.

Spilgta krievu virtuves iezīme ir trekni, vārīti ēdieni. Kaut gan kristīgajā tradīcijā tiek piekopts gavēnis, tomēr ārpus šī laika krieviem patīk ļoti sātīgi paēst. Pati ēšanas kultūra arī ir ar savām īpatnējām iezīmēm. Tradicionāli maltītēs tiek pasniegti ļoti daudzi un dažādi ēdieni – galds vārda tiešākajā nozīmē ir nokrauts no vienas vietas. Ēdieni uz šķīvja tiek likti pat ar kaudzēm. Ēšana ir garš process – no galda neviens nepieceļas, kamēr vēders nav pārbāzts un bikšu siksna nav attaisīta. Noteikti neatņemama ēdienreižu sastāvdaļa ir arī dzeršana. Krievu virtuve un vodka ir gluži kā viens veselums, kas nav atdalāmi. Tāpat lielā cieņā ir alus. Alkohols vispār krievu virtuves reģionos ir ļoti iecienīts un tiek arī patērēts lielos daudzumos. Krievu virtuvē nacionāls dzēriens ir tēja, kurai ir pievienots ievārījums vai arī cukurs.

Krievu virtuvē lielā cieņā ir dažādu veidu zupas, piemēram, borščs, soļanka, rosoļņiks, skābētu kāpostu zupa, tāpat ir arī daudz auksto zupu paveidu. Viena no tradicionālākajām krievu virtuves zupām ir okroška. Šai zupai ir vairākas variācijas, tomēr pamata sastāvdaļa ir nemainīga – kvass vai arī kefīrs, tāpat šī ir viena no tām zupām, kas ir jāēd auksta. Soļanka ir viena no iecienītākajām siltajām zupām, kas bieži vien tiek gatavota arī Latvijā. Nereti tajā tiek salikti visi produkti, kas atrodas ledusskapī, jo tā ir viena no sātīgākajām zupām.

Svarīga krievu virtuves sastāvdaļa ir arī pelmeņi. Tie tiek pildīti ne tikai ar gaļu, bet arī ar dārzeņiem un citiem komponentiem. Noteikti pie krievu virtuves pieder arī dažādu veidu pankūkas, kas tiek pildītas gan ar gaļu, gan ikriem, gan biezpienu, gan sieru. Tiek bieži vien cepti rauga pīrāgi, kur arī tiek ieceptas dažādas sastāvdaļas, kas kopā nesavienojas citu tautu tradicionālajās virtuvēs. Tāpat daudz tiek gatavoti arī sirņiki jeb biezpiena plācenīši.

Tikai retais ārzemnieks sadūšojas pagaršot vienu no ierastākajiem krievu virtuves ēdieniem – šubu jeb siļķi kažokā. Šis ēdiens daudzos svētkos tiek gatavots arī latviešu mājās. Krievu virtuvē tiek gatavoti arī tādi ēdieni kā hrenovina, vinegrets. Gluži tāpat kā latviešu virtuvē, arī krieviem ļoti liela nozīme ir maizei. Visbiežāk tiek ēsta tieši no rudziem cepta rupjmaize.

Ievietoja: Fellini
4 augusts, 2015

Itāļu virtuve ir viena no senākajām un tradīcijām bagātākajām nacionālajām virtuvēm. Lai gan paši itāļi neuzskata, ka viņiem ir tāda kopīga nacionālā virtuve – dažādos reģionos tradicionālie ēdieni atšķiras – tomēr ir dažādas iezīmes, kas atšķir itāļu virtuvi no visas pasaules nacionālajām virtuvēm. Itāļu virtuve ir diezgan vienkārša – ēdienu pagatavošanā tiek izmantoti vietējie produkti, kas ir svaigi un kvalitatīvi. Ēdienos tiek izmantoti vienkārši komponenti – tam iemesls meklējams vēsturē, kad itāļu tauta bija vēl nabadzīga. Lai gan ekonomiskā situācija un ēdienu pagatavošanas iespējas ir mainījušās uz labo pusi, tomēr joprojām, balstoties savā kultūras vēsturē, parasti tiek sastāvdaļās izmantoti graudaugi, olīveļļa, jūras veltes un citi produkti, kas sastopami apkārtnē. Atšķirībā no citām nacionālajām virtuvēm, kur jūtams konservatīvisms, itāļi nebaidās eksperimentēt.

Iedomājoties Itāliju, bieži vien prātā nāk divas lietas – pica un pasta. Šie ēdieni ar ļoti daudzām variācijām patiešām arī ir vieni no galvenajām sastāvdaļām itāļu virtuvē. Picas tiek ceptas visos Itālijas reģionos, bet īpaši dienvidos. Picu veidi ir tik dažādi, ka pilnīgi ikviens spēs atrast tādu picu, kas var sniegt neatkārtojamu baudījumu garšas ziņā. Tradicionāli uz picām tiek likti produkti, kurus var atrast šajā dienvidu zemē – gan jūras veltes (mīdijas, austeres, jūras zāles), gan dažādas gaļas (vista, šķiņķis, salami), protams, arī sieri. Šis piena produkts – siers – pats par sevi ir itāļu virtuvē ir ļoti svarīgs. Siera veidi ir ļoti daudzi – gan mīkstie, gan cietie, gan pūdētie, gan asie, gan maigie. Piemēram, Buratta, Gorgonzola, Gran Moravia, Mascarpone, Mozarella, Ricotta un vēl daudzi citi.

Dažādo veidu pastas un kombinācijas ar mērcēm ir viena no svarīgākajām itāļu virtuves sastāvdaļām. Turklāt ir gan svaigas, gan žāvētas pastas, kuru forma, konsistence, krāsa var ļoti atšķirties. Pazīstamākās pastas ir spageti, bucatini, fetuccine, tagliatelle, linguine. Visā pasaulē ir zināms viens no itāļu makaronu ēdieniem – lazanja, kura tiek gatavota gan ar malto gaļu, gan pupiņām, gan dažādiem citiem dārzeņiem.

Tāpat kā citās dienvidu zemēs, arī Itālijā viens no galvenajiem dzērieniem ir vīns. Vīnogas tiek audzētas turpat dažādos Itālijas reģionos, nodrošinot daudzveidīgu garšas buķeti. Iecienīti ir arī dzirkstošie vīni. No karstajiem dzērieniem pats populārākais ir espreso. Šādas kafijas dzeršana ir ikdienišķa itāļu dienas sastāvdaļa. Bieži vien tiek dzerti arī kapučīno, kam klāt tiek pievienots ļoti daudz piena.

Ēdienu pagatavošanā noteikti tiek izmantota olīveļļa. Svarīgas garšvielas ir baziliks, pašas olīvas, oregano, safrāns un citas. Itāļi ir viena no tām kultūrām, kurai ēdiena baudīšana ir svēts un cienījams process. Ēšanas laikā nekas cits nenotiek – dzīve it kā uz pāris stundām apstājas. Ēdot itāļi nekad nesteidzas, bet gan lēnām izbauda katru kumosu – steigšanās ir kā itāļu virtuves apvainošana.

Ievietoja: Fellini
4 augusts, 2015

Ēģiptiešu tradicionālā virtuve veidojusies, saplūstot sīriešu, libāniešu, palestīniešu, turku un grieķu virtuvēm. Tā spilgti atspoguļo pašas Ēģiptes vēsturi un kultūru. Kopumā ēģiptiešu virtuve ir diezgan vienkārša – ēdieni pagatavoti no svaigiem un sezonāliem produktiem, tie var būt gan maigi un viegli, gan arī sātīgi un trekni.
Svarīgākie ēdieni šajā nacionālajā virtuvē ir maize, pupas un rīsi. Maize ir pamatēdiens, kuram ir dažnedāžādas variācijas. Populārākā ir pitas maize. Galvenā atšķirība starp dažādajiem maižu veidiem ir miltos – maize, kas cepta no smalkajiem miltiem (aysh shami) vai arī arī no rupjajiem miltiem (aysh baladi). Maize bieži vien tiek cepta arī ar dažādiem pildījumiem. Populāra ēģiptiešu virtuves sastāvdaļa ir arī citi miltu izstrādājumi, piemēram, pīrāgi.

Atšķirībā no citu kultūru nacionālajām virtuvēm ēģiptieši ikdienā maz lieto uzturā gaļu. Ēdieni, kuru pagatavošanā izmantota gaļa, parasti tiek pasniegti tikai restorānos. Uzturā tiek lietota vistas gaļa, jēra gaļa. Lai gan daļa Ēģiptes iedzīvotāju ir musulmaņi, tomēr pieejama arī cūkgaļa.

Pupas ir viens no svarīgākajiem pārtikas produktiem. Tāpat kā citi graudaugi, piemēram, lēcas un arī rīsi, pupas veido vienu no galvenajām pārtikas grupām, kas izmantota ēģiptiešu virtuvē. Tiek gatavoti dažādi sautējumi un biezzupas. Klasisks ēģiptiešu virtuves ēdiens, ko bieži vien ēd tieši brokastīs, ir fulj – vārtītas pupas, kas pagatavotas skābenā citronu mērcē. Klāt tiek pievienoti arī dažādi zaļumi un garšvielas. Pupas un citi pākšaugi ir sastāvā arī kādam citam ļoti populāram ēdienam – taameija. Tas ir viens no ēdieniem, kam tiek pievienotas veģetāras frikadeles. Ikdienā viens no populārākajiem ēdieniem ir košari. To gatavo no vārītiem rīsiem, makaroniem, lēcām un dažādām graudzālēm. Pēc tam to visu pievieno ceptiem sīpoliem. Pāri šim maisījumam tiek pārlieta asa mērce, kuras pagatavošanā izmantoti tomāti un dažādas garšvielas.

Svarīga ēģiptiešu virtuves sastāvdaļa ir dažādi augļi, kurus vietējie iedzīvotāji audzē visu cauru gadu, piemēram, apelsīni, sarkanie apelsīni, melones, plūmes, aprikozes un citi. No augļiem gatavo arī dažādas uzkodas – žāvētus augļus jeb mohamas. Augļi tiek izmantoti arī saldo ēdienu gatavošanā – iecepti dažādos pīrāgos, pildīti pankūkās. Noteikti svarīga loma ēģiptiešu virtuvē ir riekstiem, jo šajā apvidū to ir vairāki veidi. Tradicionāli ēģiptiešu virtuves saldie ēdieni ir baklava, kas gatavota no mīklas, medus un riekstiem, fatir – dažādu veidu pildītās pankūkas, basbousa – medū izmērcēta mannas mīkla, kas garnēta ar dažādiem riekstiem.

Ievietoja: Fellini
14 jūlijs, 2015

Restorāni un kafejnīcas dod mums iespēju ne tikai izbaudīt to sajūtu, ka tev pašam nav jāgatavo ēdiens un ka kāds pagatavo gardu ēdienu tavā vietā, bet restorāni arī nereti ļauj mums izbaudīt dažādu virtuvju ēdienus un pamēģināt tādu ēdienu, kādu tu vēl nekad neesi ēdis. Taču, ja tu jebkad esi domājis pats par sava restorāna vai kafejnīcas izveidi, tad tev noteikti vajadzētu izlasīt šo rakstu par to, ar kādām izmaksām tad ir jārēķinās, atverot pašam savu restorānu?

Pirmais, par ko ir jādomā, kad tu sāc domāt pats par savu restorānu, ir telpas. Tev pašā sākumā būtu nepieciešams atrast piemērotas telpas, piemērotu vietu, kur tu varētu ietilpināt savu restorānu. Šeit protams ir jādomā arī par to, vai tu uzreiz vēlies nopirkt šīs telpas, vai tomēr tikai tās īrēt , un vai tās vispār ir piemērotas vai pielāgojamas restorāna vajadzībām, tas ir, vai tajā jau ir vai ir iespējams ierīkot, piemēram, virtuvi, apmeklētāju tualetes, vietu, kur sēdēs apmeklētāji un citas restorāniem raksturīgas telpas iezīmes.

Pēc tam tev noteikti ir arī jāpadomā par to, kā dabūt visas nepieciešamās licences un atļaujas, lai tu vispār varētu uzsākt sava restorāna darbību. Bieži vien tieši restorāniem un kafejnīcām ir visai grūti saņemt visas atļaujas, jo šādām iestādēm ir jāatbilst virknei dažādu nolikumu un noteikumu, kā arī šo licenču iegūšana nereti arī maksā visai dārgi.

Vēl es noteikti ieteiktu padomāt arī par apdrošināšanas nokārtošanu, jo restorāns tomēr ir iestāde, kurā var notikt virkne dažādu negadījumu vai tīšu zādzību, tādēļ, ja nu pēc restorāna atvēršanas kas tāds gadās, tad vismaz apdrošināšana nodrošinās, ka tu būsi spējīgs atpakaļ saņemt vismaz nelielu naudas summu.
Vēl protams, ikvienam restorānam ir nepieciešams daudz un dažāds aprīkojums sākot no virtuves iekārtām, līdz traukiem un ērtiem galdiņiem un krēsliem. Un jāsaka, ka visas šīs preces nav no tām lētākajām, tādēļ, pat, ja tev pietika nauda visa iepriekš aprakstītā iegādei, iespējams, tev vajadzētu padomāt par kredīta aizņemšanos, lai iegādātos visu nepieciešamo tehniku un lai tavs restorāns varētu pilnvērtīgi strādāt.

Ja tu esi ticis līdz punktam, ja tev ir gan telpas, kur atvērt restorānu, gan visas nepieciešamās atļaujas un arī restorānam nepieciešamais aprīkojums, divas pēdējās lietas, par ko tev ir jādomā, ir darbinieki un tas, kādas būs tava restorāna cenas. Darbinieki – pavāri, viesmīļi, restorāna menedžeris – ir restorāna darbības pamatā, un, ja tev neizdodas nolīgt čaklus un rūpīgus darbiniekus, tad ir liela iespēja, ka tavs restorāns izgāzīsies. Bet, runājot par produktu cenām, tev noteikti ir nepieciešams atrast savu ēdienu un dzērienu cenu zelta vidusceļu, jo šīm cenām vajadzētu būt pietiekami dārgām, lai tās atmaksātu ēdienu sastāvdaļu iegādi un to pagatavošanu, un vēl arī nodrošinātu restorānam peļņu, taču tajā pašā laikā šīs cenas nedrīkst būt astronomiskas, jo īpaši, ja tavs restorāns ir pavisam jauns.

Ievietoja: Fellini
10 jūlijs, 2015

Ikvienā uzņēmumā, lai tas varētu darboties un funkcionēt atbilstoši prasībām, ir nepieciešami darbinieki. Tas pats attiecas arī uz restorāniem, kur viens cilvēks noteikti nevar izpildīt visas funkcijas, lai restorāna klients būtu apmierināts. Lai gan atkarībā no tā, kāds ir restorāna tips un klasifikācija, restorāna darbinieku skaits un darba uzdevumi var atšķirties, tomēr kopumā ir darbinieki, kas nepieciešami ikvienā restorānā.

Ja restorāns ir augstas klases, tad pati galvenā loma visā restorānā ir šefpavāram. Šefpavārs ir tas cilvēks, kura dēļ visbiežāk arī restorāns gūst savu atpazīstamību. Piemēram, gandrīz ikviens Latvijas, kā arī daudzi ārvalstu iedzīvotāji zina vienu no populārākajiem šefpavāriem Mārtiņu Rītiņu, kurš vada restorānu “Vincents”. Šefpavāra uzdevumos ietilpt visas virtuves komandas vadīšana, kā arī jauno virtuves darbinieku apmācīšana. Turklāt šefpavāra pienākumos ietilpst virtuves darbinieku saliedēšana, lai komanda būtu kā viens veselums. Šefpavāri atbild par jaunas ēdienkartes izgatavošana, sastādīšana. Viņš ir arī atbildīgs par augsta līmeņa banketu ēdienkartes sagatavošanu. Šefpavārs pārrauga pavāru un citu virtuves darbinieku darbu, atbild par higiēnas prasību ievēršanu. Šī amata pārstāvji sagatavo virtuves dokumentāciju, atbild par nepieciešamo produktu sagādi atbilstošā kvalitātē, kā arī tādā apmērā, lai nekas netrūktu. Nepieciešamības gadījumā šefpavārs aizvieto pavāru vai ēdināšanas uzņēmuma vadītāju.

Svarīga loma restorāna darbībā ir ēdināšanas uzņēmuma vadītājs, kurš organizē darba procesu, plāno uzņēmuma attīstību un veic tirgus izpēti. Tāpat arī ēdināšanas uzņēmuma vadītāja pienākumos ietilpst ēdienkartes saskaņošana kopā ar šefpavāru. Šis profesijas pārstāvis veido mārketinga stratēģijas, organizē un sagatavo banketus, vienojas un sadarbojas ar preču piegādātājiem, plāno uzņēmuma budžetu, slēdz darba līgumus. Ēdināšanas uzņēmuma vadītājam ir arī jāatbild uz klienta izteiktajiem ierosinājumiem un priekšlikumiem.

Ēdināšanas nozares uzņēmumos nav iespējams iztikt bez pavāriem. Tieši šīs profesijas pārstāvji ir tie, kas gatavo ēdienus – gan pamatēdienus, zupas, saldos ēdienus, tomēr viņiem nav obligāti jāgatavo visvienkāršākie ēdieni. Augstākas klases restorānos bez šefpavāriem un pavāriem ir arī pavāru palīgi, kas gatavo vienkāršākos ēdienus; pavāri gatavo sarežģītākus. Pavāri var izstrādāt arī jaunas receptūras, taču lielākoties viņi gatavo ēdienus jau pēc esošām receptēm. Pavāra pienākumos ietilpst ēdienu sastāvdaļu nomērīšana un nosvēršana, kā arī porciju sagatavošana, kas nozīmē, ka ēdiens ir arī atbilstoši jānoformē. Arī pavāriem ir jāatbild par produktu iegādi, saņemšanu no piegādātājiem, kā arī uzglabāšanu. Viņi arī veic produkta pirmapstrādi, lai novērtētu kvalitāti. Atkarībā no restorāna klasifikācijas veida, pavāru darba pienākumos var būt arī virtuves sakopšana, kā arī pasūtījumu pieņemšana. Pieņemot pasūtījumus, pavāriem var būt arī jākomunicē ar klientiem, kuri var izteikt savas vēlmes gan ēdiena noformējumā, gan sastāvā un izmantotajās garšvielās.

Ne visiem, taču daļai restorānu ir arī pavāru palīgi, kuru pienākumos ietilpst šefpavāru un pavāru uzdoto uzdevumu pildīšana. Tā var būt gan produktu pirmapstrāde (mazgāšana, tīrīšana, rīvēšana, malšana u.c.), kā arī vienkāršāku ēdienu pagatavošana. Pavāra palīgiem ir jāsagatavo pusfabrikātu izstrādājumi, piemēram, kotlešu masas sagatavošana. Šīs profesijas pārstāvju pienākumos var būt arī porciju sagatavju izveidošana, kā arī virtuves telpas, ledusskapja, virtuves aprīkojuma sakārtošana un sakopšana restorāna darba laika beigās. Pavāra palīgi arī pilnveido savas prasmes ēdiena gatavošanā, mācoties no pavāriem un šefpavāriem.
Virtuves darbinieku komandā ietilpst arī virtuves strādnieki, kuriem ir jārūpējas par kārtību un tīrību gan darba laikā, gan pēc tā. Viņu pienākumos ietilpst trauku mazgāšana, atkritumu iznešana, darba virsmu sakopšana, virtuves iekārtu tīrīšana. Ja nepieciešams, virtuves palīgi var palīdzēt arī pavāriem sagatavos produktus, piemēram, mizot, sagriezt.

Restorānā ir nepieciešami ne tikai virtuves strādnieku komanda – ir jābūt arī darbiniekiem, kas tieši darbojas ar klientiem un to pasūtījumiem. Protams, ir restorāni, kur dažādi pienākumi tiek apvienoti, taču lielākajā daļā restorānu ir viesmīļi. Viņu darba pienākumos ietilpst ēdienu un dzērienu piedāvāšana restorāna apmeklētājiem, tāpat arī viesmīlim ir jāprot sīkāk pastāstīt par visiem ēdieniem un dzērieniem. Šīs profesijas pārstāvji ir tie, kas parasti pieņem klientu pasūtījumus un tos arī pēc tam nogādā pie ēdiena pasūtītājiem. Viesmīļiem ir arī jārūpējas par klientu vēlmēm visas maltītes laikā. Viesmīļi nomaina traukus uz klientu galdiem, papildina dzērienus. Viņiem ir jākontrolē restorāna telpās notiekošais process. Kad klienti ir pabeiguši un vēlas pamest restorānu, viesmīlim ir jāpienes rēķins, kā arī pēc tam jāpaņem klientu atstātā nauda par maltīti. Viesmīļa pienākumos ietilpst arī galdiņu noformēšana, ja tāda nepieciešama.

Ievietoja: Fellini
10 jūlijs, 2015

Ik gadu dažādu nacionalitāšu pārstāvju žūrija, kuru sastāda labākie restorānu kritiķi, noskaidro pasaules labākos restorānus, vērtējot ne tikai ēdienus, bet arī interjeru, tā sabalansētību, harmoniju, arī atmosfēru, apkalpošanu un citus restorānu biznesā nozīmīgus faktorus.

Jau ilgus gadus pasaules 50 labāko restorānu topā ir kāds ģimenes uzņēmums, kuru vada trīs brāļi. Vairāku gadu garumā, nepārtraukti uzlabojot restorāna un ēdienu kvalitāti, Spānijā, Žironas pilsētā esošais restorāns “El Celler de Can Roca” beidzot nokļuvis restorānu līdera pozīcijā. Restorāns tika dibināts 1986. gadā, kad divi no Roca ģimenes brāļiem nolēma atvērt paši savu restorānu. 2007. gadā viņiem pievienojās arī jaunākais brālis un nu visi ir restorāna šefpavāri, kas gan katrs tomēr atbild par savu jomu – ēdienu oriģinalitāti un produktu sabalansētību un harmoniju, māksliniecisko noformējumu, kā arī par vīniem. Kopā brāļu komanda panākusi, ka restorānam ir piešķirtas 3 Mišelin zvaigznes, kas norāda uz restorāna augstās kvalitātes līmeni. Turklāt šis ir viens no restorāniem, kurš nemitīgi aug un attīstās, radot aizvien jaunas un restorānu tīklā nebijušas idejas gan attiecībā uz ēdieniem, gan klientu apkalpošanu un citām restorānu biznesa jomām. Tā kā restorāns atrodas Spānijā, tad lielākoties produkti tiek iegādāti no vietējiem reģioniem. Tāpat arī ēdienkartē ir daudz jūras velšu un citu Spānijai raksturīgu produktu.

Otrs pasaules labākais restorāns atrodas turpat Vidusjūras reģionā Itālijā, Modenā. Restorāna nosaukums ir “Osteria Francescana” un tās šefpavārs ir Massimo Bottura. Jau vairākus gadus šis restorāns ir pasaules labāko restorānu vidū, līdz beidzot ir sasniedzis 2. vietu. Tā neatkārtojamība slēpjas apstāklī, ka šefpavārs nebaidās savienot pārsteidzošus un it kā nesavienojamus produktus. Gatavošanas stils ir drosmīgs un pat ironisks, Massimo Bottura nebaidās pārkāpt vispārpieņemto normu robežas, rezultātā iegūstot pirmklasīgus ēdienus. Ēdienkartē ir apvienotas tradīcijas ar moderno. Arī šis restorāns ir ieguvis trīs Mišelin zvaigžņu novērtējumu. Ēdienu gatavošanā tiek izmantoti vietējo reģionu sezonālie produkti, kas ir augstākās kvalitātes.

3. vietu pasaules labāko restorānu starpā ir ieguvis skandināvu restorāns “Noma”, kas atrodas Kopenhāgenā, Dānijā. Šefpavārs ir Renē Redzepi un paša restorāna nosaukums ir radies, apvienojot divus vārdus – “nordisk” (ziemeļu) un “mad” (ēdiens). Šis restorāns ir viens no pirmajiem jaunās skandināvu virtuves aizsācējiem. Ēdienu gatavošanā tiek izmantoti tikai vietējo reģionu sezonālie produkti, kā arī tiek godinātas skandināvu tradīcijas. Ēdienu klāsts ir plašs un nacionāls, kā arī pavāri bieži vien pārsteidz savus klientus ar īpašu ēdienu pasniegšanas veidu vai arī dekorācijām, piemēram, ēdiens tiek pasniegts uz karstiem akmeņiem, tiek dekorēts ar sūnām, kadiķu zariņiem vai zāles stiebriem. Atšķirībā no Spānijas restorāna “El Celler de Can Roca” un Itālijas “Osteria Francescana”, skandināvu restorāns “Noma” ir ieguvis 2 Mišelin zvaigznes.

Pasaules labāko restorānu vidū ir arī restorāni “Central” no Peru, “Eleven Madisson Park” no Ņujorkas, “Mugaritz” no Spānijas, “Dinner by Heston Blumenthal” no Londonas, “Narisawa” no Japānas un vēl daudzi citi.

Ievietoja: Fellini
10 jūlijs, 2015

Latviešu virtuve ir veidojusies no dažādu citu tautu ēdieniem, tāpēc ir grūti nošķirt, kas īsti ir latviešu ēdieni, bet kas nav. Taču tradicionālās latviešu virtuves ēdieni noteikti tiek gatavoti no pašu audzētajiem graudaugu produktiem, vietējos dārzos audzētām garšvielām un dārzeņiem, kā arī pašu audzētiem gan liellopiem, gan cūkām, gan vistām. Tomēr atšķirībā no cittautu virtuvēm, latviešu virtuvē netiek ļoti daudz izmantotas garšvielas.

Viens no tradicionālākajiem ēdieniem, ko latvieši parasti gatavo Ziemassvētkos, ir pelēkie zirņi ar speķi; speķis tiek žāvēts no lauksaimniecībās audzētām cūkām. Arī zirņi lielākoties tiek audzēti Latvijā nevis eksportēti no ārzemēm.

Latviešu virtuvē liela nozīme ir miltu izstrādājumiem. Latvijā tiek audzēti dažādi graudaugi, piemēram, kvieši, mieži, rudzi, auzas, no kuriem tiek pārstrādāti milti. No dažādajiem miltiem tiek ceptas maizes, vispopulārākā ir rudzu maize. Gan tradicionālajos svētkos – Jāņos, gan Ziemassvētkos, kā arī tāpat ikdienā tiek cepti pīrāgi, plāceņi un plātsmaizes. Vieni no tradicionālākajiem ir speķa pīrādziņi vai pīrāgi ar malto gaļu. Vasarās tiek ceptas plātsmaizes ar rabarberiem, dažādām meža ogām, ar biezpienu, āboliem un citiem Latvijā audzētiem prduktiem. Jau no sen seniem laikiem latvieši cep dažādu veidu maizes, jo tas ir viens no svētākajiem ēdieniem, kuram katrā maltītē ir jārotā īstena latvieša galds.

Viens no populārākajiem ēdieniem ir štovēti kāposti, kas tie tiek īpaši pagatavoti. Latviešu virtuves galvenais pamatēdiens ir kartupeļi. Tie tiek gatavoti visdažādākajos veidos, piemēram, vārīti vai cepti ugunskurā ar visām mizām.

Latviešu virtuvē noteikti ir dažādi gaļas ēdieni. Tiek uzskatīts, ka viens no latviešu tradicionālajiem ēdieniem ir kotletes. Tās tiek gatavotas no maltās gaļas, kam klāt tiek pielikta ola, kā arī dažreiz baltmaize un piens. Pēc tam tiek izveidota īpaša apaļa forma. Kad kotlešu masa ir pagatavota un forma izveidota, tās tiek ceptas. Tradicionāls latviešu ēdiens ir arī cūkas galva, putraimdesa jeb asinsdesa. Tiek gatavoti arī dažādi galerti ar gaļas gabaliem, piemēram, cūku mēlēm.

Lai gan var šķist, ka viens no latviešu tradicionālākajiem ēdieniem ir rasols, tomēr patiesībā tas ir slāvu virtuves sastāvdaļa. Taču mūsdienās jau gandrīz nevieni svētki vairs nav iedomājami bez liela rasola bļodas. Rasola gatavošanā tiek izmantoti vārīti kartupeļi, vārīti burkāni, vārīta ola un desa vai šķiņķis. Protams, šis ēdiens gatavošanas procesā tiek variēts, pievienojot arī citas sastāvdaļas, piemēram, zaļos zirnīšus.

Latvieši ļoti daudz izmanto piena produktus un to izstrādājumus, tāpēc daudzās lauksaimniecībās tiek speciāli audzētas piena govis. No piena gatavo biezpienu, dažādus sierus, kas gan nav tik pikanti kā citu tautu nacionālajās virtuvēs. Latvijā iespējams nogaršot tādus dzērienus kā rūgušpiens, paniņas, kefīrs. Piena produkti tiek bagātīgi izmantoti arī citu ēdienu gatavošanā.

Latviešiem ir arī savi saldie ēdieni, kuras nav iespējams nogaršot citās zemēs. Latviešu virtuvē ir tādi tradicionālie saldie ēdieni kā buberts, rupjmaizes kārtojums, maizes zupa, biguzis, medus rausis un citi. Medus vispār ir ļoti nozīmīga latviešu virtuves sastāvdaļa.

Tā kā Latvijā ir mainīgs gadalaiks, tad gada aukstajos mēnešos latvieši ir iecienījuši dažādu augu tējas, piemēram, kumelīšu, liepziedu, pelašķu, piparmētru, nātru, asinszāles, vērmeles un citas. Visi šie augi ir sastopami arī Latvijas pļavās, kur ikviens var tos salasīt, izžāvēt un pēc tam dzert ziemas garajos vakaros.

Latvija ir sadalīta četros lielos novados, kur katram ir savi tradicionālie ēdieni. Kurzemē populāri ir sklandrauši, bukstiņputra, biguzis un dažādas zivis, kas tiek gan kaltētas, gan žāvētas; Latgalē iecienīti ēdieni ir guļbišnieki, kļockas, buļbu blīņi, murcovka, asuškas, buļbešniki; Zemgalē tradicionāli ēdieni ir karaša un skābputra, bet Vidzemē – stuks, plāceņi, kuģelis, koča un kaņepju sviests.

Ievietoja: Fellini